Katrs savas ideālās dzemdības iedomājas savādāk. Vēl pie tam pirmās. Vienam ūdenī, citam slimnīcā un citam vēl citās vietās. Katram ir savs sapnis par to kā būs, ievākta informācija un viss pārējais. Viss, lai aptuveni iztēlotos, bet ne vienmēr viss notiek tā kā mēs to plānojam un sapņojam.
Šo dienu es izdzīvoju dubultā, jo pagājušā gada 10.jūnijs man ir kā tikko bijis. Tik svaigas un tik dzīvas sajūtas. Ar šo dienu sākās mūsu stāsts, mūsu tikšanās, mūsu mazais dzīves pārbaudījums un mūsu laime.
Tas sākās tā. 10.jūnijs, darba diena, neatceros kāda, bet ir 6:00 no rīta. Un es jūtu, ka tek, es teku. Steigšus izlecu no gultas, nu tik steigšus, cik stāvoklī esoša sieviete spēj, un skrēju uz tualeti, bet tecēju. Šoks, bailes, izbrīns, KAUNS. Labi, trīcošu sirdi devos atpakaļ gultā, puisi nemodinot, jo man bija kauns. Par ko? Par nesaturēšanu. Vismaz man tā likās.
Iemigu uz dažām minūtēm, un atkal. Atkal skrējienā un atkal teku. Asaras, nesaprašana. Iegūlos gultā un paņēmu telefonu, lai internetā meklētu, kas ar mani notiek. Nevar tā būt, ka pirmais bērns un nesaturēšana. Jā, esmu dzirdējusi, ka tā notiek, bet vai tiešām ar mani. Puisis pamodās, jo viņam bija jāiet uz darbu. Pa to laiku vēlreiz paspēju skriet un izstāstīju, kas notiek. Ar asarām acīs un trīcošu sirdi, ar mazu domu, kaut tie nebūtu augļūdeņi. Vēl taču nav laiks. Puisis mani nomierinājis devās uz darbu, es paliku gulēt un tiešām nedaudz pagulēju, kad atkal viss sākās no sākuma. Visu laiku uztraukums. Sagaidīju darba laika sākumu un zvanīju savai ginekoloģei. Viņa pie telefona netika, bet viņas māsiņa mani mierinot teica, lai nesatraucos, bet pirmajā grūtniecībā nevajadzētu būt nesaturēšanai, lai aizbraucu uz slimnīcu pārbaudīties, jo ginekoloģe nevarēja pieņemt mani. Pazvanīju puisim pateicu, ka braukšu un tā arī darīju.
Tagad atceros, tā bija piektdiena, tūlīt pateikšu kādēļ atcerējos. Es nomazgājos, saģērbos un aizgāju uz pilsētas autobusu, kura pietura par laimi ir blakus mājai, un aizbraucu uz slimnīcu. Iepriekš, protams, sazvanīju viņus un painteresējos, izstāstīju situāciju, teica, lai braucu un eju caur uzņemšanu. Izcelšu vārdu UZŅEMŠANU. Aizbraucu, aizgāju caur uzņemšanu, papīri, gaidīšana. Beidzot atnāca man pakaļ un tiekot līdz nodaļai, viena “laipna”, tajā dienā dežurējošā ginekologa, mani salamāja, jo gāju caur uzņemšanu, jo redz piektdienā viņai būs jāņemas ar papīriem. Tādēļ atcerējos, kas tā bija par darba dienu.
Aizgājām uz galdu, viņa redzēja, ka pāris nedēļas atpakaļ biju pie ginekologa un viss bija kārtībā. Lika man uzsēsties uz galda un pārbaudīja vai tie nav augļūdeņi. Sonogrāfiju neveica, jo nesen bija veikta. Pēc viņas ņemtajām analīzēm piektdienas dienā, viņa pateica, ka bērniņš iespējams guļ uz urīnpūsli, lai aplieku jostu un eju mājās. Prom ejot, dzirdēju kā viņa otrai māsiņai teica, ko lai tagad dara ar papīriem, ka nekā tur nav un jākrāmējas viņai.
Sazvanīju ginekoloģes māsiņu un puisi, pateicu, ka it kā nesaturēšana, lai braucu mājās gulēt. Viņa tik un tā par visām varām ieteica aizbraukt uz Valmieru, jo tā, kas slimnīcā mani pieņēma esot mmmm, kā lai saka, viņa nebrīnījās, ka uz mani sabļāva, ka gāju caur uzņemšanu. Norunājām, ka ja vēl tecēs, tad vakarā braukšu. Atbraucu mājās, runājos ar bebi, kas notiek, vai viss labi, asaras un uztraukums, es teku.
Sazvanīju vairākas slimnīcas, izstāstīju situāciju. Gribēju vienkārši dzirdēt vairāku speciālistu viedokli. Sazvanīju Valmieru un viņi man teica, ja nepāriet, lai braucu. Tad kādu brīdi bija okey, puisis pārnāca no darba, es vēl iegāju vannā, jo es tecēju. Es nespēju mainīt paketes, jo visu laiku tecēju un sapratu, ka tas nekā nevar būt saistīts ar nesaturēšanu.
Pulkstenis bija jau daudz, kādi 20:00, ja pat ne vēl vēlāks. Es vairs nevarēju izturēt un sataisījāmies, braucām uz Valmieru. Pa ceļam iebraucot Viršos, pēc gardas kafijas, nelielai nervu nomierināšanai. Ar kaut kādu cerību, ka viss ir labi, es pat nepaņēmu nekādas mantas līdzi. Jo man taču teica, ka tie nav augļūdeņi. Aizbraucām un tur mani sagaidīja tā pati ginekoloģe, kas no rīta Cēsu slimnīcā bija mani salamājusi. Kāds prieks un laime, vienkārši vārījos iekšā. Atkal uzsēdināja mani uz krēsla un vēlreiz paņēma tās pašas analīzes. Es spilgti atceros viņas seju un teikumu :”No rīta šitā meitene jau pie manis bija, kas tad atkal?”, “Tagad ir, bet no rīta nebija”, un šis pēdējais teikums mani vispār nogāza, morāli, emocionāli un visādi citādi. AUGĻŪDEŅI, tie bija augļūdeņi nevis nesaturēšana. Un viņiem vēl nevajadzēja būt. Vēl ilgi nevajadzēja. Puisim rokas trīc, es raudu, uz ko pāris māsiņas nosodoši atbildēja, ka nav ko raudāt, lai guļos uz gultas. Izmērīja bebim sirds tonīšus, kur viss bija kārtībā. Prieks. Pateica, ka jāpaliek slimnīcā, iešpricēja pāris reizes. Zinu, ka viena no viņām bija plaušiņām, lai nogatavotu bebīša plaušiņas nākšanai pasaulē, jo viņš nebija tam gatavs, viņam nevajadzēja būt tam gatavam. Pulkstenis jau bija pāri 23:00, ka visas procedūras beidzās, es raudoša gulēju un puisis teica, ka viss būs labi. Atceros, ka tad kad vēl bijām mājās un es teicu, ka tie var būt augļūdeņi, viņš neticēja, viņš negribēja tam ticēt un viņš teica, ka tā nevar būt, es vienkārši lieki uztraucos. Bet es zināju, ka tā var būt.
Viņam bija jābrauc mājās, mani aizveda uz palātu. Tā es tur paliku,viena, paijājot vēderu, ar asarām acīs un šņukstiem spilvenā, aukstā slimnīcas naktskreklā, aukstā neērtā gultā, jo neko nebiju paņēmusi, ar tekošiem augļūdeņiem un apziņu, ka es nedrīkstu uztraukties, bet es to nespēju.
Tā sākās mūsu stāsts. Naktī nedaudz paguļot, turot roku uz punča un gaidot rītu. Labāku un saulaināku. Gribējās kādu blakus, kas pateiktu būs labi. Bet mēs izlēmām nevienam neko neteikt, līdz nezināsim, kas notiek. Lieki neuztrauksim savas ģimenes. Atceros, ka mamma man zvanīja brīdī, kad no rīta devos uz autobusu, lai brauktu uz slimnīcu pārbaudīties, un es teicu, ka eju uz veikalu. Piedod mamm, tie bija labie meli. 😀 Kādēļ satraukt citus, kas pēc tam satrauks mūs vēl vairāk. Tā nevienam nezinot izdzīvojām šo dienu.
Atbraucot no slimnīcas pārbaudes, uzrakstīju viņam vēstuli, par to, kas notiek. Man ir klade, kurā es rakstīju, kad viņš bija puncī. Un tur ir teikts: “Pa šīm dienām esam sapirkuši un saveduši mājās tev drēbītes. (Māņticība, ka līdz 7 mēnešiem, neko nevar vest mājās, arī mums bija aktuāla.) Šodien izgludināju visas un saliku pa vietām. Drīz sapirksim visu dzemdībām. Mīlulīt, tu esi pats mīļākais, tikai pasargā manus nervus un netaisi jokus. “ Tie bija pēdējie vārdi, ko tajā dienā biju viņam uzrakstījusi.
Tāda bija mūsu pirmā diena, ceļā uz satikšanos.
Turpinājumus sameklēsi šeit:
Zelta atmiņas 
6 domas par “Ceļā uz satikšanos”