Ceļā uz satikšanos 2. diena

Labrīt. Otrā diena ceļā uz mūsu satikšanos.

Šī diena iesākās agrāk nekā šodien. Ja nemaldos tie bija 6:00 no rīta. Biju nedaudz pagulējusi un mazliet nomierinājusies. Gaidīju kādu ārstu, lai uzzinātu, kas notiek un kas notiks, bet tā kā tā bija sestdiena, neko īpaši nevarēja sagaidīt.

No rīta atnāca māsiņa, izjautāja kā gulēju un kā jūtos, izmērīja temperatūru un morāli sagatavoja mūs brokastīm. Sapratu, ka palātā neesmu viena, bija vēl divas meitenes, viena,kurai bija grūtniecības sākums un neliela asiņošana, otra, kurai arī bija grūtniecības sākums, bet ārsti pateica, ka bērniņš ir miris ( par laimi beigās izrādījās, ka tā ir kļūda un viņam viss ir kārtībā) un es, kura gaida kas notiks.

Tika iešpricētas atkal zāles. Neesmu ārsts un precīzi nezināšu, bet zinu vienu, ka viena šprice bija plaušiņām un otra bija antibiotikas, lai apturētu tecēšanu. Kaut kur bija ieplīsis augļapvalks, bet viņš varēja saaugt. Man bija tikai jāguļ un jāgaida.

Tā kā tā bija brīvdiena, lielo ārstu nebija, bet māsiņas arī ļoti labi tika galā. Viss tika izdarīts un viss ko zinājām ir, ka jāgaida. TIK VIENKĀRŠI-GULI UN GAIDI, KAS BŪS RĪT, VAI PĒC STUNDAS VAI DIVĀM, GAIDI. Bet tika izstāstīti visi varianti, kas var notikt, lai tomēr mēs zinātu ar ko rēķināties.

Tu biji tik pat aktīvs kā visu laiku. Turpināju tevi glaudīt un runāties, tikai ne skaļi, bet iekšēji. Ūdeņi arī tecēja mazāk, bet turpināja tecēt, kas jau parādīja, ka tik vienkārši tas viss nebūs. Krāsa nebija un tas bija labi, tas parādīja, ka viss ir kārtībā.

Sāku internetā meklēt līdzīgus stāstus no dzīves. Viens ir daktera teiktais, otrs ir citu cilvēku piedzīvotais. Bija daži dzīves stāsti, kāds labs, kāds ne tik. Viss bija jāsāk mācīties no jauna, jo visus 7 mēnešus es biju lasījusi tikai par normālu dzemdību norisi, krūts barošanu un visu pārējo, kas pieder pie pareizā laikā esošām dzemdībām. Mūsu stāsts sākās 32. grūtniecības nedēļā. Tas visu maina. Sākumā.

Sadūšojāmies un pazvanījām mūsu ģimenēm. Es pazvanīju mammai un teicu, lai nodod tālāk, jo pašai bija grūti par to runāt. Visi tika nostādīti fakta priekšā, ka esam slimnīcā, jo tek augļūdeņi, var būt divi scenāriji, vai nu viņi atkal saaug kopā un mēs braucam gulēt mājās, vai arī laiks dzemdēt. Atceros, ka sākumā teicu, lai neviens man nezvana, jo tad atkal bija jāraud. Ik pa laikam saņēmu sms no ģimenes, jo teicu, ka pazvanīšu pati, kad būšu gatava. Visi uztraukti un tas uztrauca arī mani.

Atbrauca puisis, atveda man mantas un ēdienu, jo slimnīcā viņš ir tāds kāds ir un starplaiku nevarēju izturēt. Palūdzu, lai atved arī dziju un tamboradatu, jo ko gan citu var darīt visu dienu tikai guļot gultā, tamborēju zābaciņus. Nezināju, ka viņi derēs dažus mēnešus vēlāk, bet vismaz. Bija tik patīkami, ka viņš bija blakus, vismaz nejutos viena, guļot sajūtām aukstajā slimnīcas palātā un galva šķirstot dažādas domas. Kad viņam bija laiks doties mājās, es atkal raudāju, jo atkal biju viena, atkal vairāk laika muļķību domāšanai. Kāpēc tā, kāpēc tagad, ko es darīju nepareizi utt..

Visu laiku cerēju, ka viss saaugs. Man taču nebija dzemdību soma, ģimenes ārsts mazajam, gultiņa, iekārtota vieta, nekas, lai tagad dzemdētu, pat ne vārds. Sazvanoties ar visiem, tika izrunāta iespējamība un situācija, ka ja būs jādzemdē, tad ko man vajadzēs. Tika sagatavots plāns A un B. Prātā sliecos uz variantu B, bet klusībā cerēju par A.

Neteicām nevienam izņemot ģimenes, neviens nezināja, ka esam slimnīcā, neviens nezināja, kas notiek, neviens nenojauta, ka tik ļoti gaidītais džentlmenis atkal parāda raksturu un negrib vairs sēdēt iekšā. Mēs jau no paša sākuma zinājām, ka viņš būs ar raksturu un savu nostāju. To, ka viņš ir puisis, viņš parādīja tikai 30. nedēļā uz Lolitām, kā dāvanu vecmammai vārda dienā, kad spēlēja futbolu vēderā un es gribēju filmēt, viņš beidza to darīt. Un arī piedzimstot un tagad, kad vēlos nofilmēt viņu, viņš beidz darīt iesākto.

Tā visa diena tika pavadīta guļot. Divas reizes dienā sirds tonīši, pāris šprices, savādāka pārtika un gulta.

Man šķiet, ka tās dienas mēs lidojām autopilotā, jo nesapratām, kas notiek, prāts atteicās pieņemt to un saprast. Bijām apstulbuši ar dažādām domām galvā un cerībām, neziņu, gaidīšanu. Nelielu patīkamu satraukumu par iespējamo drīzo satikšanos.

Atkal vakars, atkal jāiet gulēt, atkal jāgaida rītdiena.

Pirmo dienu vari atrast šeit

Publicējis goldmemory

Esmu daktere, psiholoģe, pavāre, istabene, auklīte, klauns, radošais personāls, saimniecības pārzinis, laimīgākais cilvēks uz zemes- vienā vārdā, esmu mamma. Atrodos radošā un aktīvā izaugsmē.

6 domas par “Ceļā uz satikšanos 2. diena

  1. Atbalsojums: DZEMDĪBU STĀSTI

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: