Labrīt. Ir pienācis fināls šim stāstam. 6.diena ceļā uz satikšanos var sākties.
Šī nakts nedaudz atgādināja pirms gada esošo nakti. Pus nakts negulēta, mazais cēlās augšā, pa miegam griezās un raudāja, ka netiek nekur tālāk par gultas malu. Tā cēlāmies ik pa stundai un ucinājāmies, līdz pilnīgi piecēlāmies 6:00, tāpat kā pirms gada. Tikai tad viss bija nedaudz savādāk.
Kā jau vakar teicu, nakts bija negulēta, jo kontrakcijas neļāva sevi aizmirst un blakus dzemdējošās sievietes, ne tik. Ap 6:00 ienāca māsiņa, apjautājās kā gulēju un kā jūtos. Uzmetām pa pāris jokiem un viņa aizgāja. Neatceros vai tajā dienā man kāds atnesa brokastis, bet ap 9:00 ieradās ārsti. Sirds tonīši, stimulēšanas sistēma, vairākas potes visur kur un guļu, gaidu.
Puisis bija klāt ap 11:00 un tad jau sāpes bija palikušas stiprākas un biežākas. Viss varēja sākties no sākuma, atkal. Atbraucot viņš tik pat ātri varēja doties atpakaļ uz Cēsīm, jo vajadzēja izziņu no ģimenes ārsta, pirms dzemdībām. Viņš aizbrauca, paliku atkal viena, cīnoties ar nogurumu un sāpēm. Pirms lielajām kontrakcijām pazvanīju uz mājām, pateicu visiem, ka viss kārtībā un, ka pati pazvanīšu, kad varēšu, bet labāk, lai raksta puisim. Man nebija prātā čatoties.
Kamēr viņš visu nokārtoja un atbrauca atpakaļ, sāpes bija kļuvušas stiprākas nekā vakardien. Rokā sistēma tādēļ piecelties īsti nevarēju. Gulēju, vēl tikai centos pārelpot sāpi un turējos. Sāka parādīties dzemdējošas sievietes dusmas, ka viss neapmierina, katrs jautājums ir lieks un labāk klusēt, bet tad arī nav labi. Papildus sāpēm un kontrakcijām, bieži tika mērīti tonīši, bet tā kā tonīšu josta bija ne tur uzlikta, man tā bija jātur, savādāk zuda ‘saķere’. Diezgan neērti, ar vienu roku tonīši, ar otru kaut kur rokturī, papildus domā par izelpu un skaties lapā vai viss ir kārtība.
Ņemot vērā šo ilgo satikšanās ceļu, biju nogurusi, spēks izsīcis un mazais atvērums to neuzlaboja. Sāpes jau vairs ne tikai pārelpoju, bet cerēju izlocīt, lokoties pa gultu. Atnāca ārsts, pārbaudīja atvērumu, kurš bija tikai nieka 3cm. Sāpēja kā elle, locījos, elpoju, sistēma rokā, atvērums nebija palielinājies. Nezinu cikos, bet zinu, ka krustmāte zvanīja uz nodaļu un teica, lai taisa ķeizaru un beidz mocīt, ja neveidojas atvērums. Tāda doma arī man vienu brīdi ienāca prātā.
Tā visu dienu, līdz pašam vakaram, raudāju, locījos, kodu spilvenā, elpoju, smējos, dziedāju, visu ko. Tad pienāca mans gala punkts, kad es domāju, ka ģībšu. Bija tik milzīgas sāpes, ka man nebija spēka un sāka palikt slikta dūša. Domāju, ka vemšu un izslēgšos. Puisis steidzās pasaukt ārstu, kurš beidzot pateica, kaut ko labu. 8 centimetri. Sākam, man ir jāsaņemas, jāsakopo visi spēki un jāspiež.
Kamēr gultu pārklāj par dzemdību galdu, es aizeju līdz tualetei. Kontrakcijas man lika pārelpot, bet vienu brīdi man tiešām likās, ka piedzemdēšu dēlu tur. Jutu, ka viņš spiežas uz āru, šīs bija īstās dzemdēšanas sajūtas, kad bija tikai jāspiež. Puisis palīdzēja aiziet līdz galdam, man rokā vēl bija sistēma, uzkāpu un izsūtījām viņu āra.
Vecmāte izstāstījusi ievad instrukciju dzemdēšanā, ļāva sākt. Man parādījās spēks, manas asaras pazuda, neizturamās agoniskās sāpes aizpeldēja un sejā bija smaids. Es zināju, ka es to varu, pēkšņi biju mundra. Pa vidu spiešanai spēju uzmest kādu tizlu joku, par finišu un kaut ko tādu. Beidzot gaidīšana bija beigusies un viss varēja notikt.
Dzemdībās piedalījās kādi 5 cilvēki, neskaitot mani. Viena paijāja galvu, otra kājas, un cita vēl gaidīja mazulīti, lai pēc tam viņu ātri pārbaudītu un nestu prom. Jā, tieši tā. Visas bija palīgi un atbalsts. Ja mocības ilga vairākās dienas, tad pats šis process no uzkāpšanas un rīkošanās bija ātrs. Dažas minūtes un viss bija galā. Par pārsteigumu bez plīsumiem un citiem sarežģījumiem. Es tiku galā, es piedzemdēju pati, neskaitot stimulēšanu.
Tā, pēc 2 stimulēšanas un kontrakciju pilnām dienām, 6 augļūdeņu tecēšanas dienām, 4 sāpju un bezmiega pilnām dienām, mēs satikāmies. 15.jūnijā 20:14 Valmieras slimnīcā, mēs iepazinām mīlestību.
Maziņš, maziņš, gandrīz divu cukurpaciņu svarā, 48cm garš, ar bieziem skaistiem matiem, 32 nedēļās un 5 dienās, piedzima viņš- Adrians bija ieradies.
Pirmais bija vai viss ir labi? Viņš raud, tātad ir labi, viņu noslauka, ietin speciāla materiāla autiņā, pienes man, uz sekundīti, noglaudīju pierīti, pateicu čau un viņu aiznesa. Nekāda skūpsta, nekādas saskares, nekā, tikai viens rokas pieskāriens. Es zināju, ka tā vajag, bet tas nemaz nebija tā kā sapņoju. Tētis savu dēlu redzēja tikai pēc 2h.
Mani apkopa, pārveidoja parastā gultā, apsedza, un tad ielaida puisi. Mēs bijām jau trīs. Visu dienu nebiju ēdusi, tikai starp kontrakcijām kādu šokolādes vai rupmaizītes gabaliņu. Biju izbadējusies. Gaitenī bija atstātas manas pusdienas un vakariņas, atdzisušas un pavisam noteikti nekārdinošas. No tā visa, apēdu rupmaizīti un ķīseli, jo pārējais nebija ēdams.
Pāris stundas paguļot un visus apzvanot, mani aizveda uz palātu.Tur biju viena. Citu mammu nebija un man par to bija prieks. Citām būtu blakus mazulīši, bet es pie sava šodien nemaz nevarēju tikt. Tā iekārtojos, ieslēdzu datoru, puisis palīdzēja tikt pie kādām nepieciešamākajām mantām. Viņš varēja aiziet apskatīt savu dēlu. Uz pāris minūtēm, caur stikla sieniņu. Viņš devās mājās, es nedaudz vēl atpūtos, iegāju dušā un devos gulēt. Miegs bija tik labs. Bija padarīts liels darbs un spēki izsīkuši,bet mēs bijām trīs. Murgs bija beidzies.
Mēs bijām kopā, gandrīz. Mūs šķīra viens stāvs, 8 pakāpieni,5 durvis un viena stikla sieniņa, bet es zināju, ka tas ir tikai uz laiku. Galvenais, ka viss beidzās labi.
Tad sākās cits mūsu stāsts, pārgājām jaunā līmenī, jaunā stāsta nodaļā. Kas būs tālāk?
Zelta atmiņas 
2 domas par “Ceļā uz satikšanos- Finišs”