Labrīt trešajā mūsu stāsta dienā.
Ja pirmā diena bija tik svaigā atmiņā it kā tas būtu noticis pirms stundas, tad šīs pārējās dienas jau ieiet nelielā miglā. Tam par laimi ir pierakstu klade, kurā viss ir pierakstīts un varu iemest aci, lai atsauktu atmiņā sīkākus notikumus.
Galveno jau es atceros, es tur biju un joprojām gaidīju, jo tā bija svētdiena. No rīta 6:00 atkal temperatūras mērīšana, zāles vēnā un jāguļ. Tās dienas notikumi ir sadalīti divās daļās. No rīta ierakstītais un vakarā. Un tās krasi atšķiras gan situācijā, gan turpmākajā rīcībā.
Ūdeņi par laimi naktī bija mazāk, bija vieglāk pagulēt. Tiem tekot ir dīvaina sajūta, jo nekā to nevar iespaidot, tāda pretdabiska un neērta. Jau trešā diena, kad viņi tek. Parasti viņi vienu reizi notek un viss, tu zini, ka jādzemdē, bet es guļu jau trešo dienu, viņi tek, bet es nedzemdēju.
Pēc brokastīm bija jādodas atkal uz tonīšiem, tā katru dienu, no rīta un vakarā. Pagulējusi jau tur 20min, pati sariktējusi un noslēgusi visu, aiznesu tonīšu lapu māsiņai un atkal gultā. Pa šīm dienām jau biju iemācīta pati uzlikt un pati noņemt siksnas, saprast, ko tur rāda un saprast, ka viņam viss ir labi. Tāpat spārdās, tāpat grozās un čuč. Kontrakcijas arī nebija, kas it kā bija labi, tātad vēl nedzemdēšu, jo katra diena bija svarīga. Jo ilgāk noturēsim iekšā, jo labāk. Šeit es sapratu dienas vērtību. Katra diena bija no svara. Nebija īsti ko darīt, tādēļ devos pagulēt kamēr nebija puisis ar savu mammu. Dienas vilkās, dēļ neziņas un dēļ nekā nedarīšanas, bet bija jāgaida pirmdiena, visi lielie ārsti un kaut kāda skaidrība.
…..Tad sekoja vakara ieraksts. Un viss bija mainījies. Tonīši sāka lēkāt, parādījās kontrakcijas. Tagad tās varu nosaukt par vājām, bet tajā brīdī, kad vēl nezināju, ka tās ir vājas, likās vidējas. Ar diezgan lielu intervālu, bet tomēr viņas uzradās. Bija jāiet gulēt, nezinu cik bija pulkstenis, bet zināju, ka mums būs vajadzīgs spēks. Augļūdeņi nedaudz maina krāsu. Es kā uztraukuma pilna sieviete, protams, uzreiz pie ārstiem un jautāju kas un kā. Atbilde bija :”Tuvākajās dienās viņš nāks pasaulē!!!” Manā galvā bija liels neēēēēēēēē, acīs lielas ziloņu asaras, sirds traucās izsisties no krūtīm, rokas trīcēja tā kā nekad, bet tomēr arī smaids sejā bija, jo zināju vismaz kaut ko. Nebija vairs plika gaidīšana, bet bija satikšanās gaidīšana.
Apzvanīti visi, lai pateiktu, ka jārīkojas. Man vajag visu dzemdībām, mazajam vajag visu nākšanai pasaulē. Vārds bija atrasts, izvēle krita par labu Adrianam. Vismaz kaut kas mums bija. Vārds, cerība un uztraukums.
Tikai man nebija sajēgas par to kā būs. Bērns ir bērns, bet priekšlaicīgas dzemdības un priekšlaicīgi dzimis bērns ir savādāk, vismaz liekas savādāk. Ko gaidīt, vai es pati varēšu dzemdēt, vai viss būs labi, galvenais, vai viņam viss būs labi? Šie un vēl tūkstošiem jautājumu peldēja galvā. Māsiņas mācēja tikai atbildēt apmēram, jo bija jāgaida ārsti un izmeklējumi, lai saprastu vairāk. Viņas mierināja, ka būs labi, bet acīs redzēju satraukuma pēdas.
Parunājusies ar meitenēm palātā, devāmies pie miera. Viņas mani mierināja, bet tas tik un tā neapstādināja manu uztraukumu un asaras. Man tas viss bija vēl jāsaprot. Ja iepriekšējās dienas gaidījām, kas būs, sadzīs, nesadzīs, jādzemdē vai nē, tad tagad zinājām, ka jādzemdē, tikai kad un cikos. Atkal gaidām.
Slimnīcā biju tikai divas pilnas dienas + vienu nakti, bet likās it kā veselu mūžību. Tā bezdarbība un viss tas, gribējās mājās, savā gultā, savu ēdienu un nebūt vienai.
Arlabunakti puncim un mēs aizgājām gulēt……….. it kā..
Zelta atmiņas 
5 domas par “Ceļā uz satikšanos 3.diena”