Ir pienākusi 5 diena.
14.jūnijs manā atmiņu, vēstuļu kladē ir izpalicis. Tas vien liecina par to, ka notikumi bija tik spoži, ka nebija laiks rakstīt. Pašķirstot tālāk, atrodu, kur pēc kāda laika esmu dzemdības aprakstījusi. Protams, šo dienu es arī atceros īpaši spilgti, aizmirst viņu nav iespējams.
Rīts kā vienmēr sākās agri, varētu domāt, ka ar temperatūras mērīšanu 6:00 no rīta, bet nē. NAKTS ĪSTI NEBIJA BIJUSI. Visur velk, visur sāp, pat paspēju uzņemt naktī laiku, ik pēc cik minūtēm bija sāpes, kaut kad aizmigu. Rīts iesākās kā parasti, māsiņa, adata, brokastis, tonīši ar kontrakcijām piedevās un ārsta gaidīšanu.
Ņemot vērā vakardienas un šīs nakts sāpes, joprojām tekošos ūdeņus un visu pārējo, viņš dzimst, vismaz grib to darīt. Sagaidījusi ārstu, devāmies pārbaudīt, kas tur notiek. Un atvēruma nav. Viņš guļ pareizi, viņš spiežas uz leju, bet mans ķermenis nebija gatavs tam. Kā jau vakar tika runāts, ja nebūs atvēruma, būs jāstimulē. Tas arī tiek darīts. Gara šprice ar kaut kādu dīvainu saturu tiek ielaista un tika dots rīkojums, kādas pāris stundas pagulēt, ideālā gadījumā īpaši nekustoties. Mans pirmais jautājums bija: “Kad tas notiks?” Neviens nevarēja zināt, kā īsti tur viss būs, jo ķermenis nav gatavs, bet bērniņš ir. Atvērums varēja parādīties pēc stundas, vai divām, vai rīt pat, bet vajadzētu būt šodien. Stimulācija tika uzsākta 9:00 no rīta 14.jūnijā.
Pirms gulēšanas pazvanīju puisim, pateicu, ka šodien vajadzētu būt, lai taisās un brauc šurpu. Vēl dažas mantas ir nepieciešamas un galvenais klātbūtne. Nedaudz pagulējusi sagaidīju savus vecākus, māsu un brāli. Tika atvests viss nepieciešamais un mājas ēdiens. Sajūsma, jo slimnīcā visiem zināms, ka viņš nav īpaši garšīgs, un es arī diemžēl daudz ko neēdu. Badā nebiju, kaut ko apēdu no tā ēdiena, kaut ko no tā, ko puisis veda un bija okey, bet karbonādītes, mmmm.
Prieks un laime viņus satikt, pastāstu jaunumus, paklačojamies un bija laiks doties prom, man pārbaudes un viss cits. Tāpat guļot gultā visus sabučoju, atvados, gaidu. Bija sākušās sāpes, likās regulāras tādēļ jau kopš 11:25 sāku uzņemts laiku un intervālu. Palātā esošās meitenes aizgāja pateikt notiekošo ārstam. Sāpes, sāpes un sāāāāāpēēēēēs, jā regulāras un jūtamas, bet izturamas. Sākumā ik pēc 7min, dažreiz pēc 6min, laiki mainījās un ilgums arī nepārsniedza vēl 40sek. Kad puisis atbrauca, kontrakcijas bija jau regulāras, ik pēc 6min un ilga ap minūti. Beigās jau bija ik pēc 2-3min, regulāras. Ārsta pārbaudē nekas iepriecinošs nebija, jo atvērums bija mazāks par CENTIMETRU. Koo? Centimetrs pat nav un jau tā sāp, man, kura vienmēr iztur sāpes, bez kādas atsāpinošas tabletes. Sāpes regulāras, un paliek spēcīgākas, vēl kādu joku varu izmest, bet nu tā jau caur sakostiem zobiem.
Tiek izlemts, ka jāved mani uz dzemdību palātu. Tā 14.jūnija 15.30 nonācu tur. Uzreiz tika mērīti tonīši, kur redzams, ka mazajam viss ir labi. Stimulācijas otrā fāze, sistēma. Vēnas jau bija sadurstītas un vēl tika un tiks. Man šis viss sāka nepatikt, stimulācija, sāpes lielākas, atvēruma nav un ir jau 5 DIENA, kad es šeit esmu, 3 DIENA, kad mokos ar sāpēm un 5 DIENA, kad man noplūst augļūdeņi. Vispār neatbilst manām sākotnējām iecerēm. Nekas, biju sajūsmā, ka pavisam drīz viņš būs klāt.
Tonīšos ļoti labi varēja redzēt kontrakcijas. Sistēma bija cauri, sākās stiprākas sāpes, cēlos augšā, mēģināju pastaigāt, pie kontrakcijas apstājos pie tā, kas bija tuvumā, izelpoju, izkustināju gurnus, darīju visu, ko zināju, lai atvērums vērtos un es atslābinātos. Pat saņēmos iziet ārā, tā pie puiša rokas turoties, ik pēc pāris minūtēm apstājoties, izvedām mani ārā, jo svaigu gaisu nebiju jutusi vairākas dienas.
Viņš visu laiku bija blakus, mocījās skatoties kā mokos es, nesa man ēst un dzert, un saldumus. Visu, ko man vajadzēja. Es pat nespēju iedomāties, ka man būtu jādzemdē un jāmokās sāpēs vienai. Mēs bijām vienojušies, ka pašā procesa karstuma punktā viņš nebūs klāt, bet līdz tam, viņam netika dota izvēle.
Tā es gulēju gultā, mēģināju pārelpot sāpi kā vilni jūrā, kā cunami, kas atnāk un aiziet. Nē man tas neizdevās. Vakarā pārbaudot atvērumu, tur nekā nebija. Visticamāk, ka šodien nebūs. Viss, protams, var ļoti ātri mainīties, neviens to nezin. 23:00 atļāvu viņam doties mājās, novēlēju drošu ceļu un atpūtu, lai rīt ir gatavs. Paliku, sazāļota ar stimulācijas zālēm vēnā un dibenā, biežām kontrakcijām, nogurusi, nomocījusies un gaidoša.
Māsiņa iešpricēja kaut ko, lai nomierinātu kontrakcijas un naktī varu pagulēt. Jautāsiet vai līdzēja? Hmm, nē. Lai cik ļoti es gribēju gulēt un ātrāk sagaidīt rītdienu, tas neizdevās. Kontrakcijas bija tādas, ka elpu aizrauj, bija retākas nekā pa dienu, tad jau laikam nedaudz līdzēja, bet bija. Gulēju dzemdību palātā, domāju par rītdienu, klausījos, kā blakus palātās dzemdē citas. Nakts laikā, piedzemdēja 4 vai 5 sievietes, kuras bija ieradušās nesen. Es te jau guļu no trijiem dienā, bet nedzemdēju.
Nu neko, internetā meklēju dažādu info par šādām situācijām. Par to kā jārīkojas pēc tam, ko dod līdzi šis “Priekšlaicīgi dzimis”, mana pasaule bija mainījusies, to es zināju. Tik ļoti vēlējos pateikt draudzenēm par notiekošo, bet roka necēlās to darīt. Labāk, tad, kad tiešām būs. Manī bija milzīgs uztraukums, jo stāsti ir dažādi un es nezināju, ko sagaidīt.
Es kaut kad aizmigu, uz neilgu brīdi, jo pienāca rīts……Turpinājums, joprojām, sekos.…
Zelta atmiņas 
3 domas par “Ceļā uz satikšanos 5.diena”